Osteoartroze jeb osteoartrīts - dažādā literatūrā tiek izmantoti abi šie jēdzieni, tādēļ lai tas jūs nemulsina. Ja vārda otrā daļa "artrīts" ir kombinācijā ar pirmo daļu "osteo", ir runa par deģeneratīvām izmaiņām locītavu (jebkuru!) struktūrās. Sākotnēji tās ir virspusējas (skrimšļu cietības izmaiņas, skrimšļu virsmu samazināšanās un plaisiņu veidošanās), kas procesam turpinoties izplatās dziļākos audu slāņos (veidojas subhondrālas kaula cistas - tajās kaula daļās, kuras pārklātas ar locītavas skrimsli; veidojas osteofīti - t.s., radziņi; pazeminās kaulu blīvums).
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, pasaulē 9,6% vīriešu un 18% sieviešu, kuri ir vecāki par 60 gadiem, ir simptomātisks osteoartrīts. Sievietēm šī slimība is sastopama divas reizes biežāk, nekā vīriešiem. Tas saistīts ar hormonālajām izmaiņām menopauzē.
Osteoartrīts kā invaliditātes cēlonis  ir 7. vietā Pasaulē.

Pirms mēneša man palūdz uzrakstīt rakstu kolēģiem par vitamīnu D. Nevis didaktisku un formulu atgādinošu, bet no prakses. Kā ārstam, kurš diendienā katram pacientam uzdod jautājumus un cenšas saņemt atbildes. Lai cik ļoti daži ārsti cenšas likvidēt mītus un apgaismot gan pacientus, gan kolēģus, vēl arvien es sastopos ar mazbērna vitamīna D devu ieteikšanu vidēja vecuma un brangas miesas būves cilvēkiem. Līdz ar to cilvēkam jau ir radies pirmais priekšstats par vitamīna D devām un lietošanas paradumiem, kas mēdz būt diezgan neatbilstoši īstenajām vajadzībām.
Atgriežoties pie sākuma - raksts ir publicēts, bet tas ir profesionāļiem paredzētā izdevumā. Tādēļ šeit es uzrakstīši īsi un kodolīgi, visiem viegli saprotamā valodā.
Pirmkārt - mēs dzīvojam tādos ģeogrāfiskajos platuma grādos, kuros Saules staru iedarbība uz mūsu ādu ir pārāk īslaicīga gada griezumā, tādēļ vitamīna D rezerves veidojas nepietiekamā daudzumā. To nav iespējams uzkrāt salīdzinoši īsajā vasaras periodā, lai tā pietiktu salīdzinoši garajam tumšajam jeb zemās Saules laikam. 
Otrkārt - urbānais dzīves veids nemaz neļauj vasaras laikā pietiekami izstrādāties vitamīnam D, jo mēs lielu daļu laika pavadām iekštelpās.
Treškārt - lai saprastu, cik daudz katram būtu jāuzņem vitamīns D, ir jāveic analīzes un nepietiks ar to veikšanu vienu reizi 2 - 3 gados. Tieši otrādi - testēšanas laikam būtu jābūt 3 x vienā gadā un pēc tam analīzes tiešām var veikt reizi 3 - 5 gados. Kādēļ 3 x gadā? Pirmajā reizē jūs uzzināsiet šī brīža situāciju, pēc kuras vadoties jūs uzsāksiet lieto preparātu. Pēc 3 - 4 mēnešiem būs pirmā kontrole, pēc kuras ārsts secinās, vai nozīmētā deva konkrētajā gada laikā ir atbilstoša. Un 3. reize būs atkal pēc 3 - 4 mēnešiem, lai pārliecinātos, ka nozīmētā deva patiešām ir jums piemērota. 
Ceturtkārt - vitamīna D preparāti ir dažādi, bet jums ir jāzin vienas vienības saturs. Lielākajā daļā gadījumos tas uz iepakojuma ir rakstīts ar lieliem burtiem SV/IU (starptautiskās vienības/international units). Kapsulu gadījumā šī mērvienība attieksies uz vienu gabalu. Piem., 1 kapsula var saturēt 400 SV, 500 SV, 1000 SV, 2000 SV utt. Ārsts tikai retos gadījumos zinās, ka "kapsulas zilā kastītē" satur tik un tik SV. Nākot pie ārsta vislabāk ir paņemt līdzi preparāta iepakojumu. 
Savukārt, šķidra preparāta formas gadījumā SV daudzums būs viena pielienā vai 1 pūtienā izsmidzināmās preparāta formas gadījumā.
Piektkārt un šovakar tas ir beidzamais - vitamīns D uzkrājas, ja to lieto retāk. Tādēļ šī brīža aktīvajā dzīvē jūs varat ietaupīt savu laiku ar vienkāršu paņēmienu - atzīmējiet sienas kalendārā vienu reizi nedēļā lielo burtu D, un dzeriet visas nedēļas devu vienu reizi nedēļā. 
Par devu pielāgošanu un D vitamīna plašo iedarbību uz visu organismu šeit nerunāšu. Par to parunāsim manā kabinetā!

​Ciešā kontekstā ar iepriekšējo ierakstu - ja jums ir konstatēta osteoporoze, jūs vēlaties tabletes/ injekcijas un sagaidīt rezultātu neko nedarot? Tas nestrādās.
Ja ķermenis nedarbojas (fiziski nekustās), kauliem nav nepieciešamības būs stinpriem.
Kustības ir kaulu blīvuma vecinātājas. Tas notiek mehāniski. Muskuļi ar cīpslu un saišu palīdzību stiprinās pie kaulu t.s. pauguriņiem un katras kustības laikā "rausta" kaulu konkrētajās piestiprināšanās vietās. (skat. attēlu*) Jo vairāk kaula apvalks tiek "raustīts", jo blīvāks kauls tajā vietā veidojas. Salīdzinājumam minēšu tādu lietu, kā biezā āda uz papēžiem. Arī tas ir mehāniskas iedarbības rezultāts.
Ja muskuļi netiek darbināti, kaulu blīvums samazinās. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nepietiek ar vienkāršām pastaigām, kaut arī garām. Ir jādarbina visi ķermeņa muskuļi rēķinoties ar to, ka osteoporoze skar arī tik svarīgu skeleta struktūru kā mugurkaulājs. Mugurkaulājs nodrošina cilvēka vertikālo stāvokli un pie katra skriemeļa stiprinās gana daudz gan īsāku, gan garāku muskulīšu. Lai tos nodarbinātu, funkcionālie speciālisti ir izstrādājuši dažādus, ikdienā veicamus, vingrinājumus. Īpaši par tiem jāpiedomā cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar vienmuļām kustībām vai piespiedu pozām. 
Ierastā atbilde no pacientiem, kad jautāju par vingrošanu - "es darbā tā esmu nostrādājies, ka vairs nav spēka to darīt". Kāds ir noguruma iemesls - piespiedu pozas, vienmuļas kustības utml. Bez pauzēm (ja nu vienīgi pīppauzes!) un atslogojošām kustībām.
Pateicoties vingrošanai visi kustībās iesaistītie kauli pamazām kļūst blīvāki (ar nosacījumu, ja organismā ir pietiekami daudz izejmateriāla kaulu šūnu veidošanai - D vitamīns, K vitamīns, kalcijs un citas minerālvielas un vitamīni).

*Šeit izmantots internetā atrodams oriģināls (papildus neapstrādāts) attēls bez atzīmēm par autortiesībām. 

Mana beidzamā laika pieredze rāda satraucošu tendenci "neviens man nevar palīdzēt, es jau pie daudziem esmu bijis, izraksties vienkārši tabletīti!"
Otrs signāls, kas liek aizdomāties, ir pacientu depresīvisms (nevis depresija kā diagnoze, bet tieši "depresīvisms" - negatīvas ekspektācijas (gaidas), līdzestības trūkums veselības problēmu risināšanā).
Un visbeidzot - pieradums nevis stāstīt par savu veselību, bet pieprasīt pacientaprāt vajadzīgo - nosūtījumu/-us pie- vai uz un, kā jau minēju, pretsāpju preparāta/-u recepte.
Esmu kaitinoši jautājoša - jautāju gan par vispārējo veselības stāvokli, gan par dzīves paradumiem un darbu (fiziskās slodzes vai piespiedu pozu/darbību kontekstā), gan par fizioloģiskajiem procesiem (tas gan vairāk attiecināms uz sievietēm - menstruācijas, klimakse un ginekoloģiskā anamnēze). Bieži saņemu pārmetumus no pacientiem, ka uzdodu jautājumus uz kuriem viņi nav gatavi atbildēt. Gan par iepriekš saņemtām ārstēšanām, gan par dažādu medikamentu un vitamīnu lietošanu. Visbiežākie atbilžu veidi:
- nnnuuuu .... sarkana/rozā/balta tabletīte...
- nu ... tas, ko aptiekā pārdod...
- kā es varēju zināt, ka jūs man jautāsiet !?!
- es taču nezinu, tā nav mana darīšana! dakteris kaut ko izrakstīja un es dzeru/smērēju;
- es taču neesmu ārsts, kā es varu zināt, ko man tur špricēja!!!
---
Nākot/ejot pie speciālista vajadzētu pašam izvērtēt nepieciešamību turp doties. Ja jūs sūta ģimenes ārsts, pajautājiet, kādi ierpiekšējie izmeklējumi konkrētajam speciālistam varētu interesēt un paņemiet tos līdzi.
Ja pats esat izlēmis vērsties pie speciālista, tad arī painteresējaties pie ģimenes ārsta, kas nepieciešams pirmajā vizītē, lai tā būtu ar kaut kādu lietderības koeficientu.
Un visbeidzot vai pirmkārt - padomājiet, vai jūs patiesi vēlaties kaut ko darīt savas veselības labā! Uzlabot savu veselību - tas ir ieguldījums. Gan psiholoģisks, gan fizisks, gan finansiāls.
Mazkustīgajiem - kustības.
Apalīšiem - ēšanas paradumu maiņa.
Pārstrādājušamies - attieksmes maiņa.
Utt., utjpr. 
Veiksmīgs rezultāts būs tikai tad, ja pacients sapratīs savu paša lomu savā veselībā. 
Kādēļ jūs domājat par savas automāšīnas degvielas un eļļas kvalitāti? Kādēļ jūs savu divriteni nepametat lietū un sniegā? Kādēļ jūs savam dzīvniekam pērkat kvalitatīvu barību? ...

Jautājumi, uz kuriem pacienti vēlas saņemt atbildes: 
"Kāpēc tieši mani?"
"Vai tas ir daudziem?"
"Vai tā būs uz visiem laikiem?"
"Kā atbrīvoties no sāpēm?"
Lielākoties tieši sāpes ir tās, kas cilvēkam liek vērsties pie ārsta. Kustību ierobežojums aktuālāks  ir darbaspējīga vecuma personām vai tādām, kas dzīvo vienas. 
Pirms gadiem piecpadsmit gatavoju par šo tēmu priekšlasījumu, bet toreiz nedomāju, ka strādājot ambulatorā praksē, sastapšos ar šo slimību TIK bieži.
Literatūrā tiek rakstīts, ka biežāk šī kaite piemeklē sievietes un satraucošāks fakts šim dzimumam ir tas, ka 33% gadījumu sievietēm ir abu pleca locītavu saslimšana. Vienlaikus vai dažādos laikos.
Tomēr - visu pēc kārtas.
Kas ir adhezīvais kapsulīts jeb iesaldētais plecs?
Tas ir saistaudu iekaisums ap pleca locītavu. Šajā procesā iesaiastītie saistaudi primāri ir pati pleca locītavas (glenohumerālā locītava) somiņa un to aptverošās saites un muskuļu cīpslas. Pleca locītavu stabilizē liels daudzums mīksto audu, kuri ir iesaistīti šajā saslimšanā.(skat. attēlu raksta beigās pa kreisi)
Adhezīvā kapsulīta gadījumā kapsulas un apkārtējo audu bojājums ir visaptverošs. (skat. attēlu raksta beigās pa labi)
Tipiskie simptomi.
Nakts sāpes prevalē pār dienas sāpēm. Nespēja atrast ērtu pozu guļot. 
Pieaugošs kustību ierobežojums (sievietes ievēro, ka pēkšņi nevar aizvērt/atvērt krūšturi; vīrieši - ka nespēj pakasīt muguru starp lāpstiņām; abiem dzimumiem - nespēj normāli pārslēgt a/m ātrumus vai nolikt elkoni uz atvērta a/m sānu loga utml.)
​Kā un kas uzstāda diagnozi adhezīvais kapsulīts?
Pleca locītavas sāpju (pieaugošu un nepārejošu) un progresējošu kustību ierobežojumu gadījumā jāvēršas pie speciālista - traumatologa-ortopēda, kurš veiks funkcionālos testus un nosūtīs uz papildus izmeklējumiem.
Rutīnas izmeklējums - rtg-gr + MRI. Rtg-gr veicama vairāku iemeslu dēļ - pirmkārt tās ātrā pieejamība, salīdzinot ar MRI. Otrkārt - lai izslēgtu vai apstiprinātu blakus vai adhezīvo kapsulītu provocējošās diagnozes - artrozes, atdures sindromu un locītavas "peles".
Ārstēšana.
1) Sāpju mazināšanai un lokālai audu pašreģenerācijas paātrinašanai mūsdienās prioritāte dodama intraartikulārai un periartikulārai plazmas ievadei (PRP vai PRF);
  Iespējamas arī cita veida invazīvas metodes - ļoti efektīva, bet ilgstoša ir komplekso homeopātisko preparātu periartikulāras un intraartikulāras injekcijas. Un visbeidzot jāpiemin arī kortikosteroīdu i.a. ievade, tomēr pēdējo gadījumā jāvērtē ieguvumi pret iespējamām ilgtermiņa sekām, ņemot vērā mūsdienu medicīnas jaunākās tehnoloģijas.
2) Kustību izstrāde pie funkcionālā speciālista;
3) Fizikālā terapija mikrocirkulācijas uzlabošanai;
Visas nosauktās metodes ir vienlīdz svarīgas, tādēļ to numerācija nav uztverama kā prioritātes apzīmējums.  
Slimības iespējamie ceļoņi un tās ilgums.
Par slimības cēloni tiek uzskatīti ir mikrocirkulācijas traucējumi.
Tie var būt gan primāri, gan sekundāri. Par primāru adhezīvo kapsulītu runā gadījumos, kad netiek atrasts iemesls tā manifestācijai. Jāsaka, ka tādi gadījumi ir ārkārtīgi reti un manā praksē, lai gan ik mēnesi sastopu vismaz 4 cilvēkus ar šo saslimšanu, vēl nevienā gadījumā nevarēja runāt par primāru saslimšanu. Sekundārā adhezīvā kapsulīta iespējamie cēloņi ir gan smēķēšana un HAT sievietēm, gan dažādas vielmaiņas saslimšanas, t.sk., cukura diabēts un polineiropātijas.
Slimības ilgums ir dažāds, bet lielākoties jārēķinās ar mēnešiem. No dažiem līdz pat 8 - 12.
Un tomēr - jo agrāk uzsāk ārstēšanu, jo lielākas cerības no tās atbrīvoties īsākā laika periodā.
Ļoti būtiska ir pacienta līdzestība un izpratne par slimības iespējamajiem cēloņiem un atbrīvošanās no kaitīgiem ieradumiem, ja tādi ir. Arī savas pamatsaslimšanas (piem., vielmaiņas) kompensēšana, atbrīvošanās no vienveidīgām kustībām vai mazkustīguma utt., utjpr.
Par ārstēšanas etapiem un tajos izmantojamiem "trikiem" diskomforta mazināšanai, lasiet nākamajā ierakstā.
*Rakstā izmantoti no Interneta ņemti, bez autortiesību ierobežojumu atzīmes, attēli.

Kam:
Biežāk sastopams skrējējiem (arī hobija līmeņa skrējējiem) arī riteņbraucējiem. Pārējā populācijā šīs saslimšanas biežums ir tāds pats kā jebkurai citai muskuļu-saišu sistēmas pārslodzes epizodei.
Iespējamie iemesli:
- ilgstoša pārslodze; nepareiza slodze (t.sk., nepareizs slodzes sadalījums), kā arī pārslodze nedozētas un pēkšņas (kampaņveidīgas) fiziskās aktivitātes rezultātā.
Diagnostika:
- traumatologa ortopēda vizīte, kuras laikā speciālists Jūs iztaujās, apskatīs un izvērtēs Jūsu fizisko stāvokli (t.sk, arī pēdu ģeometriju, lai apstiprinātu vai noliegtu plakanās pēdas esamību, kas var provocēt jeburas augstāk esošās locītavas problēmu nepareiza slodzes sadalījuma dēļ);
- papildus būs veicama MRI (jauniem cilvēkiem) un ceļu locītavu rtg-gr + MRI (vidēja un senioru vecuma pacientiem).
Ārstēšana:
- miers (kas nenozīmē nekustēties vispār, bet gan atturēties no tādām aktivitātēm, kuras ar vislielāko varbūtību ir izraisījušas šo saslimšanu);
- masāža un fizikālā terapija;
- fizioterapeita (vai rehabitologa) konsultācija un ārstēšana (stingri pieturoties pie funkcionālā speciālista izstrādātā plāna!);
- lokālas injekcijas (t.s., "blokādes") - kompleksie homeopātiskie preparāti, vai PRP (ar trombocītiem bagātināta plazma), vai kortikosteroīdi.
*ilustrācija ņemta no interneta